Pirms aizbraukšanas

Aizbraukšanas gaidās. Šodien notiek 10. Saeimas vēlēšanas. Un manas somas ir sapakotas. Es aizgāju nobalsot, par, manuprāt, mazāko ļaunumu, kā tas tagad pierasts teikt, lai nedaudz atspēkotu lielo cerību likšanu uz nezināmajiem x, vai jau gluži pazīstamiem a b c. Viens no galvenajiem iemesliem kāpēc mani tautieši iet vēlēt ir "Latvijas lauku atdzimšana, latviešu atgriešanās tēvzemē". Manas somas ir sakravātas ne jau tāpēc, ka būtu jācīnās par izdzīvošanu. Un, lai arī cik ļoti nožēlojami to ir teikt, ja ir pazīstami vairāki, kuriem tas ir iemesls, ja ne aizbraukt, tad vismaz pārstāt sapņot par, manuprāt, normālām lietām. Pēc nedēļas dodos brīvprātīgajā darbā. Šodien, ejot gar Daugavmalu, domāju kā man pietrūktu. Gribēju izraisīt tik dzirdētās aizbraukšanas skumjas. Jau vairākas dienas esmu izjutusi nejūtīgumu pret citu laba vēlējumiem un skumjām. Man pietrūks Daugavas. Tieši tās vietas, kur Ogres upe ietek Daugavā.

Noverojumu apgalvojumi - luksoforu meklejumi

Šoreiz nebūs runa par lietu patieso būtību. Bet varbūt tomēr. Jo par neko citu nav jēgas runāt. Ja ir vēlme aizrakties līdz dziļumiem. Pilnīgi vienalga kam. Vai tā ir mūžam aktuālā mīlestības tēma, vai transcendentāli novērojumi. Ir tieksme pēc patiesības. Un dažkārt pat ir pilnīgi vienalga vai tā ir patiesība, lai par to domā filosofi. Svarīgs ir process, kas iekustina to pelēko vielu smadzenēs.

Šoreiz par apgalvojumiem. Kā tie veidojas. Un atkal jau nebūs runa par to, kā tie tiešam veidojas. Bet gan par maniem pēdēja laika novērojumiem, par to, kā citi cilvēki uz savu novērojumu pamata veido apgalvojumu un priekšstatu gūzmu. Izklausās neloģiski? Bet varbūt tikai subjektīvi.

Atkal jau jāatzist, ka reklāmas principi darbojas jebkurā sabiedriskā nodibinājumā. Bet zaudētāji, manuprāt, ir tikai paši nodibinājumi. Ātrak, vairāk, lētāk. Nebūs runa par lielajiem uzņēmumiem, kuri savu mērķu sasniegšanas procesu tieši ar šādiem vārdiem ir aprakstījuši.
Lielajā steigā cilvēki joprojām uzķeras uz skaļāko, spilgtāko. Māc bailes par šo cilvēku ilglaicīgu pastāvību uzskatos, atbildības uzņemšanās par sevi un citiem, par pienesumu tuvākā un tālākā apkārtnē. Cilvēks Skaļšunspilgts darbojas kā luksofors, kas brīdina, bet neskaidro. Un kā jau iespējams var nojaust, baidos teikt, ka mēs visi zinām - luksofori ir tikai līdzekļi. Tie nav ne pašregulējoši, pašatjaunojoši. Luksofori ir līdzekļi.