bullshit

Mēs dažkārt mēs aizmirstam lietu patieso būtību. Noslāņojam to. Ir loģiski raudāt par tikko nozagtu lietu, jo tiek īzmainīts tas dabiskais liktenis. Tāpat ir ar cilvēkiem. Par sajūtu aptraipīšanu. Pat domas ir citu domu veiklākās zagles.

a.

gaidu atbildi

VAI literatūrai ir jēga, ja tā nav par cilvēku?
VAI 21. gs. cilvēks vēl ir spējīgs domāt par sevi kā par daļu no kaut kā lielāka un domāt par sevi caur citām norisēm?

Niecība

Ja mani ieliktu bilžu attīstāmajā traukā ar ūdeni, kas no tā sanāktu?
Cik bilde var būt patiesa savā viengabalainībā?
Vai istabas krāsa vēl joprojām būtu sarkanīga?

Izteiksmes piedzimšana

Es tut weh,
ka ikreiz ieelpa ar nodrāztām ārpasaules dzīvēm piepilda.
Es tut weh,
ka vienmēr slinkums pār uzdrīkstēšanos valdīt uzdrošinās.
Es tut weh,
ka reizēm zelta kurpju smailās sprādzes dabas mīlestību aizķer un rotaļlietā pārvērš.
Es tut weh,
ka pāri visam vārdi vien nesavtīgākie kalpi ir.

Es freut mich, dass die Hoffnung besteht und irgendwann der Tod kommen wird.

***

Es ist ein Gefühl,
ka katru dienu Viņa roka smagāka par manu roku kļūst.
Es ist ein Gefühl,
ka bieži krustojuma pāriešana vakardienā atgriež.
Es ist ein Gefühl,
ka šobrīd ap kaklu zirnekļu pavedienu sarežģītais mezgls žņaudzas.
Es ist ein Gefühl,
dass der Tod nicht weit ist.

Es freut mich, dass nach dem Tod die Geburt fölgt.

Sabiedrības krējums 2

No rītiem piecelties un saprast, ka nav kāju ir pārsteigums pat man – sliekai ar divejādu dabu. Ir jālien uz vēdera, jo, ja būtu kājas tad veselais saprāts neļautu palikt, tās mestos pār trejdeviņiem kalniem un liegi virmotu caur deviņām jūrām,veiktu savu īsto ceļu. Veselais saprāts. Iespējams pat labāk ir būt sliekai, jo veselā saprāta klātesamība un apzināšanās jau vien leicina, ka pastāv tilpne, kur iespējams vairāk ieliet nekā dot šai tilpnei spēju producēt pašai, jo patiesība nāk no vēdera – instinktu tilpnes. Varbūt es kā slieka esmu gudrāka par visiem? Error. Error! Apmānīju! Manas spalvas īstenībā ir pelēkas un no rīta es ieturēju pamatīgu maltīti.

Sabiedrības krējums

Stikla būros iesprostoti baloži. Pa vienam vai vairāki – kādas nu kuram vēlmes dotajā brīdī. Lai dzejniekiem interesantāk. Ārpus stiklotajām sienām citi baloži vai varbūt pat ne baloži, bet citi tikpat ieinteresēti putni mēģina tikt iekšā baložu pildītajos būros, kas gan liekas tik droši un labierīkoti. Iekarotāji entuziasti pakaras savos knābjos un vējš tos pluinī kā izkārtu veļu kārtējās dzīvojamās mājas stiklotajā lodžijā.. pareizi..katram mums mājās ir tāda lodžija, lai varētu izlikties par baložiem un citiem zvēriem. Tā nu īpaši ieinteresētie karājas sasprauduši savus knābjus stiklotajos būros..dažiem paveicies..bet varbūt arī ne, un tie kā mākslinieka otas darināti iekrāso ar savām pūkainajām miesām atlikušo stiklu..... vien ar savu pilnīgo vai gluži pretēji tērcītes veidīgo sarkanpelēko triepienu norādot savas dzīves pilnasinīgumu.

Bērnu istabā

Galvas tiesu augstāk sēdēja mans otrs Es. Viņš skatījās uz mani izbrīna pilnām acīm. Viņš nesaprata. Nē, pārāk labi saprata, bet Viņam bija kauns par mani. Es neticēju. Neticēju, ka viņš sēž galvas tiesu virs manis un ir mana otra puse. Neticēju viņa pilnībai, dievišķīgumam, tīrībai un spēkam. Viņš sēdēja mirdzošas gaismas pildītā templī, ieausts trīsošu sudrabu mirdzumā.
Viņš atradās bērnu istabā. Bet man par lielu brīnumu, viņš nespēlējās (kā to būtu darījis es) ar krāsainām bumbiņām, svītrotiem klucīšiem un negrauza pūkainajam zaķim nost ausis un pēc tam nemeta istabas stūrī, kas tagad jau izskatītos pēc tāda nolemto stūra, ar daudziem zaķa priekšgājējiem: omulīgo lāci, smaidošo žirafi un lēnīgo koijotu – lēnīgu, jo kāds pirms manis jau viņam būtu noplēsis kāju.
Viņam visapkārt kārtīgi uz milzīgiem, izšūtiem spilveniem bija saliktas neizmantotas rotaļlietas. No pirmā acu uzmetiena izskatījās, ka tie ir nieciņi. Īstenībā tas bija kaut kas daudz skaistāks, tīrāks. No šīm lietiņām dvesmoja mīlestība, skaidrība, siltums, apgarotība. Tās bija tik kārdinošas, ka pat likās grēcīgi ņemt tās rokās, es baidītos tās aptraipīt.
Mans Es viegliem soļiem slīdēja pār nevainojami tīro grīdu Katrā istabas stūrī smaržoja pēc ziediem – pēc cēlajām rozēm vai dažkārt arī pieticīgajām margrietiņām. Visburvīgākais bija tas, ka likās, ka būtne, kura mitinājās šajā telpā šķita piepildām to ar savu esību tik ļoti, ka nav vietas nekam svešam, kaut ko mainīt, dzēst vai izveidot no jauna var tikai šis kustonis pats. Tikai Viņš pats – ar savu gribasspēku. Varētu jau likties, ka tas ir kāds burvis vai triku meistars no vietējā cirkus. Bet nē. Algu, lai nu kādu, neviens viņam nemaksāja. Un komersanta sertifikāta arī viņam nebija.
Redzot pārpilnīgo istabu, gribētos tajā redzēt priekā un bezrūpībā dzīvojošu būtni. Bet priekšā uz saviem pērļu spilveniem (vēlētos atzīmēt, ka viss spožums un bagātība, ko izstaroja istaba un tās iemītnieks, nebija kā no dārgo veikalu skatlogiem tēsts, bet gan likās cēlies no neapzinātām tālēm, kuras var tikai ar dvēseli sajust un sirdi ieraudzīt) sēdēja noskumis Viņš. Arī lietas viņam visapkārt bija sastingušas un aiz loga ne dzirdēja dziedam debesis, ne auga citas garās pupas vai koki. Viņš bija viens savā mājā. Mājā – koka galotnes dobumā, kas stiepās debesīs. Nekad agrāk debesis nebija bijušas tik tumšas un savēlušās. Likās, ka māja – koks- peld pa tām kā pudeles korķis lipīgi duļķainā darvā. Māja ar savu krāšņo kodolu peldēja neticībā.
Un tad Viņš nolēma, ka tā vairs nevar. Viņš sāka skrubināt savas rotaļlietiņas pa gabaliņu gabaliņiem un sviest ārā pa logu.
Sākot ar starojoši silto Sirdslietu – tikusi ārā, tā pa pleķītim vien izklīdināja tumšos darvas vālus un debesis palēnām sāka atgūt savu zilganzaļdzelteno, spožo nokrāsu.
Nākošā bija Dzīvotgribas lietiņa – šīs lietas drupačiņas likās nesam vislielākās pārvērtības. Pats koks plauka, zaļoja, dzina stiprākas saknes un stiepās pretī debesīm ar divkāršu spēku. Likās pat dzenam saknes arī no auglīgā debesu juma.
Pārējais, cik nu es zinu, tērpa krāsās, smaržās, sajūtās koku, Viņu un apkārtni. Bet visskaistākais bija...
Es pamodos ar pilnām acīm laimes pikucīšu. Aiz loga nakts apausto dabu šķetināja rīta saules stari, darot āru pasakaini vieglu. Ar pirkstu galiem maināmu, grozāmu. Gribējās ienirt svīstošās gaismas samtainajā plīvurā. Kaut kur pakrūtē kņudināja – likās, kāds nezināms spēks būtu mani pārkārtojis. Sirds kūsāt kūsāja – it kā pirmo reiz būtu apjautusi kādas spējas tai piemīt. Un likās, ka manī atdzimst no miegiem mans otrs Es – mans Sapnis sapnī. Nācis no tālēm nezināmām ai te pat – no galvas tiesu virs manis. Galvā skanēja buramvārdi:
Ik reizi sapņos slīgstot,
Slīgsti bezgalībā savā.
Savu gribu varā ierauj tevi
Tava otra puse – Sapnis sapnī – Es.
Līdz rīta ausmai, cik nu spožai,
Uzdevums ir Sapnim priekšā.
Uzdevums par kura esmi
Ir jākļūst Sapnim un tev pašam.
Bet ne šādam tādam Sapnim jābūt:
Kājām, rokām, dvēselītei
Jāpieder ir sapnim tavam,
Lai pār pasauli tas nestos,
Aptvertu tas katru mīļu būtni,
Un ar savu dvēselīti kaisīt gaisā...
Gaisos kaisīt mīlestību spētu.
Bet atceries šo punktu –
Ik reizi mostoties,
Esi tu šī dvēselīte-
Kājām skrienot lielas tāles
Rokām tverot netveramo.

Apātija lidostā (Skavsta)

Pēdas kā pienā iemērkti cepumi saņem no zemes enerģiju. Vienots veselums. Asinsvadi un kaulu šūnas atplaukst. Viņa izaug kā ziedošs ābeļdārzs. Laiks lēni krīt kā smagas ābeļziedu pārslas. Vietām pārvērsdamies vasaras rīta dūmakā, rudens vakara noslēpumainajā elpā virs laukiem, apejot tikai snaudošos kritušos enģeļus - to uzticīgos kalpus, un biktstēvus. Reizēm pienāk arī ziema - pēcpusdienas puteņu laiks un katrā sniegpārslā vēl aizvien dzīvo ābeļzieda dvēsele.
Paliek vien karsta, pulsējoša elpa.
Ieelpa, izelpa.
Līst.
Ieelpa, izelpa.
Krīt rasa.
Ieelpa, izelpa.
kāds atnāk.
Ieelpa, izelpa.
Bērna pirmais kliedziens - elpas vilciens.
Ieelpa, izelpa.
Gulbja dziesma. Ieelpa, izelpa.
ieelpa, izelpa.
ie..., iz....
mūžība...
...

Mīla lūžņu placī

Vai dosimies piknikā uz lūžņu placi?
Šodien redzēju to sapnī. Tikai tās jocīgās krāsas (laikam zilās, debesu zilās? Vai tā to pigmentu sauca?) vizbulītes tur atkal ir pieslējušas savas galvas. Bet neuztraucies! Gan jau varbūt līdz vakaram tās iznīks. Redzēju, ka piemīlīgās formas zobrats tādā burvīgi brūnā, samtaini zaļganpelēkā krāsā ar tikpat apburošu alus skārdeni pie varbūt trešās vēja brāzmiņas nocirtīs tai galvu. Es vismaz tā ceru. Vai tu arī? un varbūt ar devīto vēja pūsmu, nē, drošāk to skaitu būtu to pareizināt ar divi un pieskaitīt trīs, tad mēs varētu būt pavisam pārliecināti , ka vējš aizpūtīs tos pretīgi līksmīgos starus, kurus mētā tā šķebinoši dzeltenā bumba. Nesaprotu uz kāda metāla āķa tā varētu karāties tik ilgi? Vai tad to kāds pa naktīm nomaina? Pēc lieluma varētu šķist, ka tā ir diezgan smaga. Kuram metālam gan piemīt šāda fizikāla īpašība – turēt TIK smagus priekšmetus. Bet varbūt tas ir kāds no dabas materiāliem. Tie tiešām ir pietiekami neizpētīti, lai mēs nevarētu būt droši. Kādēļ gan lai tos kāds pētītu? Tie taču ir tik ekonomiski neizdevīgi!
Man kļūst auksti.
Cik patīkami. Varbūt saslimšu un mēs visu dienu gulēsim kopā un vērsimies putekļu apsēstajā draugā. Tas tur vientuļi stāv jau nedēļu. Vai atceries cik burvīgi pavadījām laiku, kad biju saaukstējusies un tu pirkstā biji iedūris adatu? Ārsts izrakstīja brīvu veselu mēnesi un tās brīnumgaršīgās ripiņas ar krāsaino iesaiņojumu uz kura bija rakstīts – antibiotikas-īpaši stipras – novājina dzīves prieku, imunitāti un radošo garu.
Lūk, kādam pārplīsa riepa. Šī patīkamā eļļas smarža. Laikam jāiet gulēt. Ir vēls.
Pēc trīs stundām es celšos. Ceru nebūšu pārāk ilgi atpūtusies.

Sniegs zaķī

Sniegs zaķī veidoja savu karaļvalsti. Katra artērija bija apsarmojusi, asinīs plūda rozīgi ledus kristāliņi, maigi ieskrambādami asinsvadu sieniņas, tādējādi veidojot smalkus grebumus nākamajai medicīniskajai izstādei. Arī kaulus vēsais sniegs veidoja pēc savām iegribām. Kur smagākās kupenas uzkrita, kauli lūza. Kā tad bez princeses sniega karaļvalstī iekš zaķa maigi pūkainās miesas? Tas sniegam bija visgrūtākais. Zaķa dzīvot gribīgā sirds pretojās sniega stindzinošajām deformācijām. Abu cīņa bija līdzvērtīga, skarba, neviens negribēja padoties. Līdz sirds, kas, manuprāt, zaķa organismā bija karstākais orgāns, atļāva sniegam ņemt savu vienu pusi. Tad nu iedomājieties, kāda izskatījās karaļvalsts princese – sirds! Tāds pikucis – puse sarkana, elpojoša, karsta un puse nedaudz sastingusi, rozā, mirdzoši apbirusi ar sniega pārsliņām un pa vidu lija šo abu pušu karstie avoti. Atļaušos piemetināt, ka sniegs zaķa smadzenes sasaldēja pirmās, varbūt tādēļ, ka tas tik nemanāmi piezagās zaķim, guļot klajā laukā, kur apkārt nebija nevienas egles. Zaķis pat nepamanīja. Domāju, ka viņam nesāpēja. Tā nu mēness apspīdēts gulēja lauka vidū sniega veidotais zaķis. Ja viņu izceptu, tad garša cepetim būtu ūdeņaina un spalvas liptu pie augstlējām un zobos. Un visbeidzot mēs nomirtu ar diagnozi – kaklā iesprūdis sniegoti balts zaķa spalvu kumšķis. Un tā kā zaķis būtu mūsos, sniegs turpinātu savus pārveidojumus arī mūsu organismos. Tad arī mēs varbūt izskatītos līdzīgi zaķim, sniega veidoti, tādi puse mēs un puse ne. Ar savu sniega karaļvalsti un princesi tajā, bez jebkādiem likumiem tālākai pārveidei.

Mežā

Meža klusumā klausoties

Es pieglaužos kokam

Lai augtu ar to vienā ritmā

Meža daudzpusīgajā būtībā klausoties

Es saplūstu ar sūnu

Lai ap maniem kauliem miesa būtu

Meža noslēpumainajā substancē tveroties

Es kļūstu par putnu kāda koka zarā

Lai pārvērstos sapnī un izgaistu tālē

Ar savām asaru pilēm es kļūstu par niecību

Zem eglēm, priedēm un baltajām sūnām

Ķērpis smej par manu iedomāto varenību pār mežu

Modernā pildspalva kļūst par apsmieklu ik nolauzta zara priekšā

Aiz katra koka stāv doma, kas lielāka par mani

Melleņu lapas ar šķelmīgu smaidu

Met pretī dzīvības šalti

Ko no zemes var tvert

Aizplūst skumjas caur skuju šalti

Lūstot šim zaram topu dziedināts!

Es piedzimu mežā

Mans dzīvības ūdens – manas asaras

Pirmās kurpes – sūnu zaļums

Pirmā kleita – rīta dzestrums

Pirmais vārds – sapņains, tāls putnēna čiepstiens

Pirmais šķērslis – klupiens stigā

Pirmā ēdienreize – melleņu dūkšņainais debess zilums

Pirmā veiksme – ieelpa, izelpa

Esmu dzīvs

Ar apsūnojušo koku dalāmies pieredzē

Viņa sūna – mans briedums

Koks ir jauns

Sūnas – lielas, pūkainas, visaptverošas

Ierakumam divās pusēs

Mēs visu dzīvi atrodamies

Starp savu īsto Es

Un citu Es