Bērnu istabā

Galvas tiesu augstāk sēdēja mans otrs Es. Viņš skatījās uz mani izbrīna pilnām acīm. Viņš nesaprata. Nē, pārāk labi saprata, bet Viņam bija kauns par mani. Es neticēju. Neticēju, ka viņš sēž galvas tiesu virs manis un ir mana otra puse. Neticēju viņa pilnībai, dievišķīgumam, tīrībai un spēkam. Viņš sēdēja mirdzošas gaismas pildītā templī, ieausts trīsošu sudrabu mirdzumā.
Viņš atradās bērnu istabā. Bet man par lielu brīnumu, viņš nespēlējās (kā to būtu darījis es) ar krāsainām bumbiņām, svītrotiem klucīšiem un negrauza pūkainajam zaķim nost ausis un pēc tam nemeta istabas stūrī, kas tagad jau izskatītos pēc tāda nolemto stūra, ar daudziem zaķa priekšgājējiem: omulīgo lāci, smaidošo žirafi un lēnīgo koijotu – lēnīgu, jo kāds pirms manis jau viņam būtu noplēsis kāju.
Viņam visapkārt kārtīgi uz milzīgiem, izšūtiem spilveniem bija saliktas neizmantotas rotaļlietas. No pirmā acu uzmetiena izskatījās, ka tie ir nieciņi. Īstenībā tas bija kaut kas daudz skaistāks, tīrāks. No šīm lietiņām dvesmoja mīlestība, skaidrība, siltums, apgarotība. Tās bija tik kārdinošas, ka pat likās grēcīgi ņemt tās rokās, es baidītos tās aptraipīt.
Mans Es viegliem soļiem slīdēja pār nevainojami tīro grīdu Katrā istabas stūrī smaržoja pēc ziediem – pēc cēlajām rozēm vai dažkārt arī pieticīgajām margrietiņām. Visburvīgākais bija tas, ka likās, ka būtne, kura mitinājās šajā telpā šķita piepildām to ar savu esību tik ļoti, ka nav vietas nekam svešam, kaut ko mainīt, dzēst vai izveidot no jauna var tikai šis kustonis pats. Tikai Viņš pats – ar savu gribasspēku. Varētu jau likties, ka tas ir kāds burvis vai triku meistars no vietējā cirkus. Bet nē. Algu, lai nu kādu, neviens viņam nemaksāja. Un komersanta sertifikāta arī viņam nebija.
Redzot pārpilnīgo istabu, gribētos tajā redzēt priekā un bezrūpībā dzīvojošu būtni. Bet priekšā uz saviem pērļu spilveniem (vēlētos atzīmēt, ka viss spožums un bagātība, ko izstaroja istaba un tās iemītnieks, nebija kā no dārgo veikalu skatlogiem tēsts, bet gan likās cēlies no neapzinātām tālēm, kuras var tikai ar dvēseli sajust un sirdi ieraudzīt) sēdēja noskumis Viņš. Arī lietas viņam visapkārt bija sastingušas un aiz loga ne dzirdēja dziedam debesis, ne auga citas garās pupas vai koki. Viņš bija viens savā mājā. Mājā – koka galotnes dobumā, kas stiepās debesīs. Nekad agrāk debesis nebija bijušas tik tumšas un savēlušās. Likās, ka māja – koks- peld pa tām kā pudeles korķis lipīgi duļķainā darvā. Māja ar savu krāšņo kodolu peldēja neticībā.
Un tad Viņš nolēma, ka tā vairs nevar. Viņš sāka skrubināt savas rotaļlietiņas pa gabaliņu gabaliņiem un sviest ārā pa logu.
Sākot ar starojoši silto Sirdslietu – tikusi ārā, tā pa pleķītim vien izklīdināja tumšos darvas vālus un debesis palēnām sāka atgūt savu zilganzaļdzelteno, spožo nokrāsu.
Nākošā bija Dzīvotgribas lietiņa – šīs lietas drupačiņas likās nesam vislielākās pārvērtības. Pats koks plauka, zaļoja, dzina stiprākas saknes un stiepās pretī debesīm ar divkāršu spēku. Likās pat dzenam saknes arī no auglīgā debesu juma.
Pārējais, cik nu es zinu, tērpa krāsās, smaržās, sajūtās koku, Viņu un apkārtni. Bet visskaistākais bija...
Es pamodos ar pilnām acīm laimes pikucīšu. Aiz loga nakts apausto dabu šķetināja rīta saules stari, darot āru pasakaini vieglu. Ar pirkstu galiem maināmu, grozāmu. Gribējās ienirt svīstošās gaismas samtainajā plīvurā. Kaut kur pakrūtē kņudināja – likās, kāds nezināms spēks būtu mani pārkārtojis. Sirds kūsāt kūsāja – it kā pirmo reiz būtu apjautusi kādas spējas tai piemīt. Un likās, ka manī atdzimst no miegiem mans otrs Es – mans Sapnis sapnī. Nācis no tālēm nezināmām ai te pat – no galvas tiesu virs manis. Galvā skanēja buramvārdi:
Ik reizi sapņos slīgstot,
Slīgsti bezgalībā savā.
Savu gribu varā ierauj tevi
Tava otra puse – Sapnis sapnī – Es.
Līdz rīta ausmai, cik nu spožai,
Uzdevums ir Sapnim priekšā.
Uzdevums par kura esmi
Ir jākļūst Sapnim un tev pašam.
Bet ne šādam tādam Sapnim jābūt:
Kājām, rokām, dvēselītei
Jāpieder ir sapnim tavam,
Lai pār pasauli tas nestos,
Aptvertu tas katru mīļu būtni,
Un ar savu dvēselīti kaisīt gaisā...
Gaisos kaisīt mīlestību spētu.
Bet atceries šo punktu –
Ik reizi mostoties,
Esi tu šī dvēselīte-
Kājām skrienot lielas tāles
Rokām tverot netveramo.