Vai dosimies piknikā uz lūžņu placi?
Šodien redzēju to sapnī. Tikai tās jocīgās krāsas (laikam zilās, debesu zilās? Vai tā to pigmentu sauca?) vizbulītes tur atkal ir pieslējušas savas galvas. Bet neuztraucies! Gan jau varbūt līdz vakaram tās iznīks. Redzēju, ka piemīlīgās formas zobrats tādā burvīgi brūnā, samtaini zaļganpelēkā krāsā ar tikpat apburošu alus skārdeni pie varbūt trešās vēja brāzmiņas nocirtīs tai galvu. Es vismaz tā ceru. Vai tu arī? un varbūt ar devīto vēja pūsmu, nē, drošāk to skaitu būtu to pareizināt ar divi un pieskaitīt trīs, tad mēs varētu būt pavisam pārliecināti , ka vējš aizpūtīs tos pretīgi līksmīgos starus, kurus mētā tā šķebinoši dzeltenā bumba. Nesaprotu uz kāda metāla āķa tā varētu karāties tik ilgi? Vai tad to kāds pa naktīm nomaina? Pēc lieluma varētu šķist, ka tā ir diezgan smaga. Kuram metālam gan piemīt šāda fizikāla īpašība – turēt TIK smagus priekšmetus. Bet varbūt tas ir kāds no dabas materiāliem. Tie tiešām ir pietiekami neizpētīti, lai mēs nevarētu būt droši. Kādēļ gan lai tos kāds pētītu? Tie taču ir tik ekonomiski neizdevīgi!
Man kļūst auksti.
Cik patīkami. Varbūt saslimšu un mēs visu dienu gulēsim kopā un vērsimies putekļu apsēstajā draugā. Tas tur vientuļi stāv jau nedēļu. Vai atceries cik burvīgi pavadījām laiku, kad biju saaukstējusies un tu pirkstā biji iedūris adatu? Ārsts izrakstīja brīvu veselu mēnesi un tās brīnumgaršīgās ripiņas ar krāsaino iesaiņojumu uz kura bija rakstīts – antibiotikas-īpaši stipras – novājina dzīves prieku, imunitāti un radošo garu.
Lūk, kādam pārplīsa riepa. Šī patīkamā eļļas smarža. Laikam jāiet gulēt. Ir vēls.
Pēc trīs stundām es celšos. Ceru nebūšu pārāk ilgi atpūtusies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru