Mežā

Meža klusumā klausoties

Es pieglaužos kokam

Lai augtu ar to vienā ritmā

Meža daudzpusīgajā būtībā klausoties

Es saplūstu ar sūnu

Lai ap maniem kauliem miesa būtu

Meža noslēpumainajā substancē tveroties

Es kļūstu par putnu kāda koka zarā

Lai pārvērstos sapnī un izgaistu tālē

Ar savām asaru pilēm es kļūstu par niecību

Zem eglēm, priedēm un baltajām sūnām

Ķērpis smej par manu iedomāto varenību pār mežu

Modernā pildspalva kļūst par apsmieklu ik nolauzta zara priekšā

Aiz katra koka stāv doma, kas lielāka par mani

Melleņu lapas ar šķelmīgu smaidu

Met pretī dzīvības šalti

Ko no zemes var tvert

Aizplūst skumjas caur skuju šalti

Lūstot šim zaram topu dziedināts!

Es piedzimu mežā

Mans dzīvības ūdens – manas asaras

Pirmās kurpes – sūnu zaļums

Pirmā kleita – rīta dzestrums

Pirmais vārds – sapņains, tāls putnēna čiepstiens

Pirmais šķērslis – klupiens stigā

Pirmā ēdienreize – melleņu dūkšņainais debess zilums

Pirmā veiksme – ieelpa, izelpa

Esmu dzīvs

Ar apsūnojušo koku dalāmies pieredzē

Viņa sūna – mans briedums

Koks ir jauns

Sūnas – lielas, pūkainas, visaptverošas

Ierakumam divās pusēs

Mēs visu dzīvi atrodamies

Starp savu īsto Es

Un citu Es