Sniegs zaķī

Sniegs zaķī veidoja savu karaļvalsti. Katra artērija bija apsarmojusi, asinīs plūda rozīgi ledus kristāliņi, maigi ieskrambādami asinsvadu sieniņas, tādējādi veidojot smalkus grebumus nākamajai medicīniskajai izstādei. Arī kaulus vēsais sniegs veidoja pēc savām iegribām. Kur smagākās kupenas uzkrita, kauli lūza. Kā tad bez princeses sniega karaļvalstī iekš zaķa maigi pūkainās miesas? Tas sniegam bija visgrūtākais. Zaķa dzīvot gribīgā sirds pretojās sniega stindzinošajām deformācijām. Abu cīņa bija līdzvērtīga, skarba, neviens negribēja padoties. Līdz sirds, kas, manuprāt, zaķa organismā bija karstākais orgāns, atļāva sniegam ņemt savu vienu pusi. Tad nu iedomājieties, kāda izskatījās karaļvalsts princese – sirds! Tāds pikucis – puse sarkana, elpojoša, karsta un puse nedaudz sastingusi, rozā, mirdzoši apbirusi ar sniega pārsliņām un pa vidu lija šo abu pušu karstie avoti. Atļaušos piemetināt, ka sniegs zaķa smadzenes sasaldēja pirmās, varbūt tādēļ, ka tas tik nemanāmi piezagās zaķim, guļot klajā laukā, kur apkārt nebija nevienas egles. Zaķis pat nepamanīja. Domāju, ka viņam nesāpēja. Tā nu mēness apspīdēts gulēja lauka vidū sniega veidotais zaķis. Ja viņu izceptu, tad garša cepetim būtu ūdeņaina un spalvas liptu pie augstlējām un zobos. Un visbeidzot mēs nomirtu ar diagnozi – kaklā iesprūdis sniegoti balts zaķa spalvu kumšķis. Un tā kā zaķis būtu mūsos, sniegs turpinātu savus pārveidojumus arī mūsu organismos. Tad arī mēs varbūt izskatītos līdzīgi zaķim, sniega veidoti, tādi puse mēs un puse ne. Ar savu sniega karaļvalsti un princesi tajā, bez jebkādiem likumiem tālākai pārveidei.