Pēdas kā pienā iemērkti cepumi saņem no zemes enerģiju. Vienots veselums. Asinsvadi un kaulu šūnas atplaukst. Viņa izaug kā ziedošs ābeļdārzs. Laiks lēni krīt kā smagas ābeļziedu pārslas. Vietām pārvērsdamies vasaras rīta dūmakā, rudens vakara noslēpumainajā elpā virs laukiem, apejot tikai snaudošos kritušos enģeļus - to uzticīgos kalpus, un biktstēvus. Reizēm pienāk arī ziema - pēcpusdienas puteņu laiks un katrā sniegpārslā vēl aizvien dzīvo ābeļzieda dvēsele.
Paliek vien karsta, pulsējoša elpa.
Ieelpa, izelpa.
Līst.
Ieelpa, izelpa.
Krīt rasa.
Ieelpa, izelpa.
kāds atnāk.
Ieelpa, izelpa.
Bērna pirmais kliedziens - elpas vilciens.
Ieelpa, izelpa.
Gulbja dziesma. Ieelpa, izelpa.
ieelpa, izelpa.
ie..., iz....
mūžība...
...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru