Šoreiz nebūs runa par lietu patieso būtību. Bet varbūt tomēr. Jo par neko citu nav jēgas runāt. Ja ir vēlme aizrakties līdz dziļumiem. Pilnīgi vienalga kam. Vai tā ir mūžam aktuālā mīlestības tēma, vai transcendentāli novērojumi. Ir tieksme pēc patiesības. Un dažkārt pat ir pilnīgi vienalga vai tā ir patiesība, lai par to domā filosofi. Svarīgs ir process, kas iekustina to pelēko vielu smadzenēs.
Šoreiz par apgalvojumiem. Kā tie veidojas. Un atkal jau nebūs runa par to, kā tie tiešam veidojas. Bet gan par maniem pēdēja laika novērojumiem, par to, kā citi cilvēki uz savu novērojumu pamata veido apgalvojumu un priekšstatu gūzmu. Izklausās neloģiski? Bet varbūt tikai subjektīvi.
Atkal jau jāatzist, ka reklāmas principi darbojas jebkurā sabiedriskā nodibinājumā. Bet zaudētāji, manuprāt, ir tikai paši nodibinājumi. Ātrak, vairāk, lētāk. Nebūs runa par lielajiem uzņēmumiem, kuri savu mērķu sasniegšanas procesu tieši ar šādiem vārdiem ir aprakstījuši.
Lielajā steigā cilvēki joprojām uzķeras uz skaļāko, spilgtāko. Māc bailes par šo cilvēku ilglaicīgu pastāvību uzskatos, atbildības uzņemšanās par sevi un citiem, par pienesumu tuvākā un tālākā apkārtnē. Cilvēks Skaļšunspilgts darbojas kā luksofors, kas brīdina, bet neskaidro. Un kā jau iespējams var nojaust, baidos teikt, ka mēs visi zinām - luksofori ir tikai līdzekļi. Tie nav ne pašregulējoši, pašatjaunojoši. Luksofori ir līdzekļi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru